Aina Poiša, pāru un ģimenes psihoterapeite
Ar Ainu Poišu sarunājas dūla apmācībā Annija Pūcīte - Kroja
Mazuļa ienākšana ģimenē ir dabiska dzīves krīze, kad mainās visa ģimenes sistēma. Sākumā satiekas divi pieauguši cilvēki – vīrietis un sieviete –, un viņi kādu laiku “mācās” mīlēt un komunicēt. Tas prasa laiku, tāpēc šajā periodā nemaz nepaliek pāri enerģijas, ko veltīt bērniņam.
Visveselīgāk būtu, ja vīrietis un sieviete vispirms iemācītos cieņpilni mīlēt un būt kopā viens ar otru, lai nostiprinātu saikni jeb tādu tā kā tiltiņu, uz ko bērniņš varēs balstīties.
Bieži vien jaunie pāri domā, ka bērns nostabilizēs viņu attiecības.
Satiekoties pāris piepilda primārās vajadzības – sajusties saprastam un mīlētam otra acīs, piedzīvot erotisku kaislību, piepildīt savu seksualitāti. Tas ir ļoti labs pamats ilgstošām attiecībām. Šīs mācīšanās laikā jāpiedzīvo arī konflikti, lai saprastu, kā tieši šie cilvēki tiks galā ar grūtībām, kas ir dzīves sastāvdaļa, jo tomēr katrs cilvēks ir unikāls un, sākot kopdzīvi, neizbēgami rodas šaubas, pirmā vilšanās sajūta, reizēm pat katastrofa, kas iedod nestabilitātes sajūtu.
Bieži vien cilvēki apmeklē dārgus kursus, mācās konfliktu menedžmentu, bet neiedomājas apgūto pielietot savās personīgajās attiecībās, bet tikmēr konflikti rada distanci un svešuma sajūtu, ja cilvēki tos neprot konstruktīvi atrisināt.
Nederēs arī pieeja “piekāpties mīļā miera labad”, jo tā ir bumba ar laika degli. Ja mākslu komunicēt un patiesi pieņemt neapgūst pirms mazuļa ienākšanas ģimenē, tad attiecību musturis veidojas diezgan neveselīgs.
Katrs pāris piedzīvo krīzes, liekot lietā savu pieredzi. Tās prasa laiku, uzmanību, liek piedzīvot arī pirmo vilšanos un no rozā briļļu sajūtas iekāpt realitātē, tādā veidā pāra savienību padarot stiprāku.
Pārim nav jābaidās no konfliktiem, ir jāiemācās tos risināt, pieņemt vienam otru neapspiežot. Man mīļš teiciens vēsta, ka cilvēki drīkst arī teikt “vienojamies nevienoties” par kaut kādiem jautājumiem, kur katrs grib saglabāt savu autonomiju.
Iedomāsimies, ka pāris nopērk māju ar dārziņu, un viņiem jāvienojas, ko dārzā stādīs un kā par augiem rūpēsies. Arī attiecības ir kā dārza kopšana, kas prasa uzmanību, pietāti, cieņu un interesi, jāļauj otram cilvēkam palikt tādam, kāds viņš ir. No padomju laikiem aizgūts, arhaisks teiciens, ko sievietes mēdz lietot, vēsta: “Kakls groza galvu.” Vai: “Gudrākais vienmēr piekāpjas.” Bet man neliekas, ka šodien, 21. gadsimtā, sievietes ir mierā ar to. Arī tā ir kompromisa māksla, kas jāapgūst. Tas attiecas uz nevardarbīgu komunikāciju, nevis uz to, ka es baidos un mīļā miera labad atņemu sev brīvību pateikt savas domas neagresīvā veidā. Ja partneri viens otram uzdod jautājumus un saņem uz tiem atbildes, nevis tiek ignorēti vai sabotēti, tad viņi satuvinās vēl vairāk, tādējādi cementējot savas attiecības.
Labs treniņš ir arī apzināties, ka partneri nevar saplūst. Tas ir mokoši, diezgan smacējoši, žņaudzoši, kad kādam vajag tik daudz tuvības, ka otrs jūtas it kā būtu palicis bez skābekļa.
Tuvināšanās un attālināšanās ir process pirms bērniņa, kas iedod veselīgu pieredzi – mēs jau zinām atšķirības, bet no tām nebīstamies. Tā ir laba dzīves skola – tolerēt un respektēt, ļaujot cilvēkam būt atšķirīgam.
Ainas Poišas sesijas par pāra attiecībām pēc mazuļa ienākšanas ģimenē:
Tajā pašā laikā – ja otrā cilvēkā kaut ko nevar izturēt, tad jāspēj iejūtīgi palūgt, vai cilvēks tevis dēļ mazliet pamaina uzvedību vai darbību. Tās reizēm ir triviālas, ikdienišķas lietas, kas it kā apēd lielās lietas, jo mēs katru dienu nerunājam par lielajiem jautājumiem. Ir daudz šķietami nenozīmīgu lietu, kas katru dienu atkārtojas un var ienest attiecībās vientulības sajūtu.
Bērniņam nevajadzētu uzlikt atbildību “savilkt kopā” atsvešinājušos vecākus.
Protams, jauna dzīvība ģimenē ienes arī jaunu, dziedinošu enerģiju, bet tas ir arī pārbaudījums, jo mainās lomas. Šajā brīdī ģimenes sistēma pārkārtojas, bērns izvirzās priekšplānā, tad seko vecāki un pēc tam vecvecāki. Šī jaunā triāde piešķir pilnīgi jaunu atbildības līmeni un komunikācijas stilu. Tas nozīmē, ka vecvecāki kļūst pasīvāki, viņiem ir atbalstoša funkcija, viņi tur īkšķi, lai vecāki tiek galā ar jauno atbildības līmeni, jo bērniņš piedāvā eksāmenu. Tā ir viņa misija.
Mazulis nevar saglābt attiecības, jo viņš pieprasa ļoti daudz laika, viņš nozog tētim mammu. Ja tētis nav nobriedis kā vīrietis, tas vīrietī bieži vien izsauc greizsirdību, viņš apvainojas, sāk vairāk pelnīt vai biežāk pavada laiku ārpus mājas, jo nevar tajā atrast vietu. Sadzīviski vīrietis parasti to neatklāj, bet ar uzvedību rāda, ka mājas ir sievietes pasaule. No sievietes bērns paņem ļoti daudz, un ne visas sievietes ir spējīgas uzmanību sadalīt un pasaukt talkā vīrieti, neatbrīvot viņu no klātbūtnes. Bieži vien sievietes jūtas vainīgas – viņš tagad pelna naudu, man jātur mute ciet. Šajā brīdī var parādīties plaisa. Bet arī sievietei vajag vīrieša klātbūtni, kas viņu “nozog” mātes lomai, lai visa pasaule negrieztos ap bērnu.
Ja vīrietis sievietei nepalīdz iemācīties sadalīt uzmanību, tad viņa vienkārši kļūst par mammu un pazaudē savu sievišķo daļu, personību, kāda viņa bija satikšanās brīdī. Ja izdodas to saglabāt, tas vēlāk bērnam māca, ka mamma ir arī sieviete, tāpat kā tētis ir arī vīrietis.
Ja bērns to neredz, tā ir vissāpīgākā pieredze, ko piedzīvo pāri krīzē. Viņi ir nodzīvojuši ilgus gadus kopā, un sieviete raud, jo nejūtas mīlēta, vīrietis viņai neizrāda uzmanību, vairs nemāk pieskarties, pateikt komplimentus, uzaicināt uz randiņu un saorganizēt, lai kāds pieskata bērnus.
Tas viss pārim atgādina, ka viņi ir arī partneri. Kad sieviete terapeita kabinetā raud, viņš jautā – kā tev trūkst? Jo viņš ir labs tēvs un labs vīrs, ja ir runa par atbildību, naudas pelnīšanu, sadzīves problēmu risināšanu. Bet viņš nemāk būt vīrietis laulībā. Tad es šim vīrietim saku: “Kas par desām?! Vai tiešām tas ir tik neiespējami? Kur tas ir pazudis? Kad jūs satikāties, tu taču viņu vedi uz kino un pirki biļetes pēdējā rindā? Turēji viņas roku. Tev bija interesanti. Tev bija patīkami just pieskārienus, pačubināties, iečukstēt kaut ko ausī, iekniebt, pasmieties, būt bezrūpīgiem, nenopietniem.” Viņš arī nezina, kur tas viss ir pazudis. Ikdienas rūpes, stress, raizes..
Vīrietis primāri nav tik ļoti attiecību cilvēks. Viņš vairāk ir idejas un atbildības cilvēks, tomēr, ja mēs ejam uz līdzvērtīgu attiecību modeli, tā ir normāla prasība un vajadzība, ka vīrietis ir klātesošs jau grūtniecības laikā.
Vīrieši bieži atzīst, ka nekad ģimenē nav redzējuši maiguma izpausmes, bet pie šādas pieejas pazūd sievieti stabilizējošais rāmais maigums, kas vairs nav sākotnējā iemīlēšanās kaislība, kad ir sajūta, ka partneri viens bez otra nomirs, ja 24 stundas neredzēsies.
Arī, šim posmam beidzoties, ir jāprot saglabāt ikdienišķo maigumu. Bet viņš saka “Mjā, bet tad man jāpiepūlas.” Jā, dārgais, tas ir tavs vīrieša briedums – piepūlēties, apgūt kaut ko, tieši tā, kā mēs daudzas lietas iemācāmies. Cilvēki apmeklē valodu kursus, iemācās dažādas IT programmas un ko tik vēl ne... Vai izrādīt maigumu ir visgrūtākais uzdevums? Kur ir cilvēcības kodols? Ja mēs domājam ar atvērtu sirdi, tad pasaule ir pilna ar mīlestību. Jautājums – vai mēs mākam un spējam to paņemt? Mēs nevaram paņemt, ja neuzticamies un baidāmies, ja turamies pie tā, kas ir šķietami drošs. Atvērtība, lai to paņemtu, prasa uzticību. Atver plaukstu, un sieviete tev parādīs ceļu, un tu būsi ieguvējs. Pieskaries viņai ikdienā, pasaki komplimentu, piecel savu dibenu no dīvāna, kad viņa nāk, un izrādi prieku viņu redzēt. Vai tas ir ļoti daudz? Un kad vīrietis padomā, viņš saka: “Nu, principā tas nav daudz.” Mēs varam sarunāt, ka tā ir tava augšana? Un viņas augšana jau ir notikusi, jo viņa sāk uzdrīkstēties prasīt. Viņai arī bija jātiek galā ar to, ka viņa jutās atkarīga, jo tu tik daudz viņai dod, viņa ir finansiāli vājāka, līdz ar to sievietei ir kauns prasīt, un viņa aizliedz sev prasīt vai runāt arī par emocionālām vajadzībām. Viņa jau ir izaugusi līdz tam, ka runā par to.
Lai viņa justos labi, tev jāaizpilda deficīts jūsu savienībā, un es ticu, ka tas nav neiespējami, es tev kā GPS parādu konkrētu ceļu, lai jūs tiktu galā ar šo krīzi un neatsvešinātos. Ja neko nedara, visos pāros ir risks atsvešināties. Jautājums, kas notiek brīdī, kad atsvešināšanās ir tik liela, ka cilvēki katrs pie sevis vai kopā domā – vai tā ir mūsu grūtība, vai arī mums viss ir beidzies? Ja izdodas izmērīt attiecību temperatūru, saprast, cik pilns ir rūgtuma un vilšanās trauks, un traktēt to kā grūtību, tad ir cerība un potenciāls. Reizēm, ja cilvēki paši jūt, ka viņiem vairs nav nekā, ko dot, viņi piedzīvo izdegšanu attiecībās. Mēs neizdegam tikai sociālajā vidē un darbā, mēs izdegam arī attiecībās, un tas ir daudz sāpīgāk, jo attiecībās mēs ieliekam dvēseli.
Pieaugušie cilvēki ir arhitekti, kas ģimenes emocionālo māju vai nu visu laiku čubina, vai arī pēc uzcelšanas vairs neredz, ka viens stūris jau ir nobrucis, jumts tek, un bērniņš ienāk tādā vidē.
Bērniņš paņem daudz uzmanības, kas automātiski nozīmē, ka mājas uzraudzībai paliek mazāk spēka, bet bērnam tā ir pāragri uzlikta atbildība – turēt vecākus kopā. Un tad bērni vai nu ļoti bieži slimo, vai arī ar savu uzvedību pieprasa ļoti daudz uzmanības. Vēl viens variants – bērni sāk izdabāt, lai vecāki būtu priecīgi par “labajiem” bērniem, kuriem nekad nav savu vajadzību, kuri sāk rūpēties, lai mammai viss ir labi, jo viņa jau tāpat ir nokreņķējusies, noraizējusies.
Protams, mēs nekam nevaram līdz galam būt gatavi – bērns ienes pamatīgas korekcijas. Bet mūsu prasmes un zināšanas vismaz ļauj vieglāk pārvarēt grūtības, pārim turēties kopā, paļauties un uzticēties.
Vecāki ir mierīgāki, ja viņiem ir mierpilnas savstarpējās attiecības. Un tad dažādi satricinājumi, piemēram, bērna slimošana būs vieglāk nokārtojams eksāmens.
Iemācīties vecāka lomu ir grūts posms, tāpēc ir būtisks atbalsts, zināšanas un pastāvīga izglītošanās. Tiekamies pāru terapeites Ainas Poišas sesijās, lai labāk izprastu savas attiecības un to pārmaiņas pēc bērna ienākšanas. Dalība un jautājumu uzdošana iespējama anonīmi!
Pieteikšanās sesijām te:
Comments