Līga Giniborga, sertificēta dūla, vecmāte, pirtižu un krutabu rituālu veicēja
Iespējams, ka esi dzirdējusi par senlatviešu tradīciju - pirtižām, kuru laikā drīz pēc radībām bērnu un māti veda uz pirti. Pirtīžas bija pirmā rituālā pirts, ko kurināja īpaši mātei un bērnam.
LTT 24063. “Vakaru priekš bērna kristīšanas vecā māte kurina pirti ar īpašu ziņu un uzmanību. …” LTT24065. “Pa nedēļu pēc dzemdēšanas tura pirtīžas. Bātenes pavadīta, māte iet pirtī sevi un bērniņu nomazgāt….”
Pirtīžās kurina mēreni siltu pirti, lai mātei un bērnam nebūtu par karstu. Pirts siltums un tvaiks veicina augšējo elpceļu gļotādu mitrināšanu, poru atvēršanos un ādas attīrīšanos. Pirtī saka daudz paldies vārdus un laba vēlējumus, ievirzes mammai un bērniņam. Par pirtīžu rituālo dabu liecina parašas un ticējumi par to kā pirti kurināt, kur un kādu ūdeni smelt, kā mazgāt un pērt (LTT 24063 – 24072).
Mūsdienās, kad sava pirtiņa nav katrā sētā, uz pirti brauc 4-6 nedēļas pēc radībām. Visbiežāk pirtīžas rīko tad, kad māte un bērns jūtas labi, kad nabas atlieka nokritusi, zīdīšana ir sakārtojusies, mātei asiņošana beigusies, šuves ir sadzijušas, māte ir gatava doties uz pirtiņu vai aicināt pie sevis pirtīžu rīkotāju (sendienās tie bija mātei tuvi cilvēki - sievietes māte, vecmāmiņa, bērna ķērāja, bātene; mūsdienās – vecmāte, dūla, pirtniece).
Ja nav savas pirtiņas un nekur negribas braukt, tad pirtīžas jeb mūsdienīgi - vannīžas var norisināties arī savās mājās, vannas istabā - lielajā vannā, siltā telpā.
Pirtīžas ir gan pateicības rits, gan ievirze bērna dzīves gājumam
Ģimene pateicas Dievam par devumiņu - gaidību, radību un nedēļnieces laiku sievietes dzīvē, par lielā darba padarīšanu, lai kādas būtu bijušas dzemdības. Liels darbs padarīts! Pateicamies par mātes un bērna dzīvību, veselību, par bērniņa atnākšanu pie saviem vecākiem. Dodam svētību un ievirzi bērna tālākajam ceļam.
Pirtīžas – rūpes par fizisko un mentālo veselību.
Mums vecmātēm un dūlām, kas stāvējušas pie dzīvības vārtiem, redzējušas sievietes ceļu radību kalnā, ir būtiska arī sievietes atgriešanās pie sevis, nepazaudēšanās bērnā un rūpēs. Tāpēc mēs aicinam rīkot pirtīžas, kas savā veidā ir mātes un bērna šķiršana ar ūdens palīdzību. Augļūdens viņus ir vienojis, zemes ūdens, augu novārījums – pirtīžu vanniņa - šķirs.
Ūdens kā pāejas telpa.
Mamma un bērniņš pēc dzemdībām vēl bija īpaši sargājami sešas nedēļas, jo viņi vēl ir starptelpā starp viņu sauli un šo sauli, jā, arī mūsdienās. “Ūdens te simbolizē svarīgo vārtu vietu jeb starptelpu starp šo un viņu sauli, starp dzīvo un mirušo valstību. Starptelpā parasti jāveic svarīgas rituālās darbības, jo tā ir īpaša – maģiska – vieta (ne iekšā, ne ārā), kurā sastopas cilvēka ikdienišķā un mītiskā telpa, straujāk īstenojas nodomi un vēlamās norises. Tādēļ ūdens veidotā maģiskā telpa bijusi svarīga arī dažādu kaišu dziedēšanā.” (Ančevska, 2020)
Asariņu pelti bridu
Ezeriņa dziļumā;
Pārbriduse es atradu
Zelta pirti kurinam.
Mamma un bērniņš nav vairs divi vienā, bet ir divi cilvēciņi – katrs par sevi. Jā, vēl ilgi atkarīgi viens no otra, bet - divi. Šis ir ļoti būtisks aspekts, jo īpaši mūsdienu mātēm – kā lēnām un soli pa solim atjaunoties, atnākt pie sevis, būt kontaktā ar sevi.
Gatavošanās ir daļa no rituāla. Viss gatavojams mierā un labām domām, bez steigas. Ideāli, ja kaut ko var veikt pirms bērniņa piedzimšanas. Ja tomēr tas nav izdevies, tad lūdz palīdzību saviem mīļajiem. Mūsdienās vairs nav svarīgi visu punktuāli izpildīt kā tas bija tajos laikos, bet katrā lietā, darbībā vecāki, mīļie un tuvie cilvēki var ielik savu labo vēlējumu, lūgsnu un nodomu. Tā rituāls top pēc jūsu ģimenes vērtībām.
Pirts malka, kurināšana
LTT 24070. “ Pirti kurināja ar ozola malku, kad bērns puisēns, ar liepas (priedes), kad meitene…”
LTT 24069 “… vai puišelis vai meitene, piertīžām pirti kurinot, uzbāza malkai virsū ozola vai liepas zariņus, lai aug vīrs kā ozols, meita kā liepa…”
LTT 24063 “ … Pirmai pagalei, ko krāsnī bāž, pieliek klāt, ja bērns puisēns, ozola, ja meitene, liepas zariņu. Bez tam tiklab puisēnam, kā meitenei pieliek pie pirmās malkas vēl pīlāga zaru, lai līdz ar pirmiem dūmiem ietu ārā visi ļaunumi jeb ļaunie gari, un bērns ar māti tiktu no tiem pasargāti. Ozola, liepas un pīlāga zari jau iepriekš griežami …”
Paldies saku tētiņam
Par pirtiņas kūrumiņu!
Nu, es varu šo naksniņu
Saldu miegu nogulēt.
Labs ūdens vanniņai. Varbūt avota ūdens - pašiem sagādāts, ar labām domām smelts.
Man māmiņa pirtī pēra,
Strautā smēla ūdentiņu.
Tā tecēja mans mūžiņš
Kā strautiņa ūdentiņš.
Mazs, mazs dīķītis
Pirtes pakaļā;
Tur teku pādei
Ūdeni smelt.
Tā, māmiņa, tava vaina,
Ka es laužu valodās:
Kam mazgāji mani mazu
Neskaidrāi ūdeni.
LTT 2676. “Pirmai bērnu mazgāšanai ūdeni nesot ļoti jāsargājas, lai kāda daļa no ūdens nenolītu zemē, jo tad bērnam izlīst visa dzīves laime.”
LTT 2673. “Pirmais ūdens akā uz reizi iesmeļams, tā ka nekas neizlaistās, lai bērns augtu skaidrs, taisns cilvēks.”
LTT 2681. “Ūdeni smeļot noskaita tēvareizi.”
Tēja, augi, saknītes, miziņas, pumpuri, plaukstošas lapas, puķes tējas uzlējumam vanniņai. Lasīt pašai ar labām domām par bērniņu. Ņem tās, kas pretim nāk. Meklē dārzā, mežā, pļavā, norā, Jāņu vainagā, tēju skapī mājās! Ziemā arī tirdziņos, tirgū. Ir vērts arī ziemā līdz mežam aizbraukt un lēnu garu izstaigāt.
Pār pļaviņu pāriedama,
Pļavas dziesmu nodziedāju
Man piebira pilnas kurpes,
Zilu ziedu zelta rasas.
Pirts slotiņas mammai un bērniņam.
Pavasarī, vasarā vāc ziedu slotiņas (plūmju, ievu, ceriņu, jasmīnu, pļavas ziedu, vībotņu, liepu, dievkociņa…). Tās meklējam pļavā, norā, mežā vai savā dārzā. Slotu siešanu var uzticēt arī saviem tuvākajiem. Slotiņas lielums – rokas apakšdelma lielumā.
LTT 24063. “…Arī pirts slota bija ar ziņu pagādājama. Sievas, kas gaidīja uz dzemdēšanu, jau iepriekš nogrieza veco Jāņu vakarā no jauna bērziņa zarus un sasēja slotiņā. Zarus ņēma tikai no viena paša bērza, ne no vairākiem. Slotiņā ielika arī kādu ozola, liepas un pīlāgu zariņu. Šādu slotu tad sasēja ar villānu dziju un uzglabāja līdz tai dienai, kad vajadzēs. …”
LTT 24070. “… Slotai jābūt sasietai no visādu koku zariņiem. …”
Sudrabs (piem. sudraba latiņš, krustiņš, karotīte, gredzentiņš... tad sudraba jonu iedarbība) – bagātībai. To liksim vanniņā.
Sudraba antibaktiricīdās īpašības novērodas jau sanatnē daudzu tautu kultūrās.
Piecu brāļu māsa biju,
Piecas sedzu villainītes,
Lai spīdeja stūrīšos
Piecu brāļu sudrabiņš.
LTT 2701. “Kad bērnu pirmo riezi mazgā, tad tai traukā met sidraba naudu, lai esot bagāts.”
LTT 2704. “Bērna mazgājamā ūdenī jāiemet kāds naudas gabals un pēcāk šī nauda jāuzglabā bērnam par laimes naudu, tad tam dzīve nekad netrūks naudas.”
Maizes gabaliņš (sagrauzdēts) - lai netrūktu maizes, labklājībai. To liksim vanniņā.
Neliec mani, māmuliņa,
Bez ziediņa šūpulī;
Kad nav zelta, sudrabiņa,
Liec maizītes gabaliņu.
LTT 2695. “Jaunpiedzimušo bērnu pirmo reiz mazgājot iemet papriekšu mazgājamā ūdenī sudraba naudu, sāli un maizi.”
Sarkans dzīpariņš (vilnas dzija) - labai veselībai, lai vieglāk zobi aug. Var sapīt pīnītē, iepinot labas domas, vēlējumus. To liek vanniņā.
Neraudies tu, celiņ,
Es tev būšu appuškot,
Es tev likšu vara naudu
Ar sarkanu dzīpariņu.
Zaļš dzīpariņš (vilnas dzija) - lai dzīve kā "uz zaļa zara", veiksmei, labklājībai. Var sapīt pīnītē, iepinot labas domas, vēlējumus. To liek vanniņā.
Strauja tek Daugaviņa,
Ka nevar noturēt.
Stiepu zaļu dzīpuriņu,
Noturēju Daugaviņu.
Laima vilka zaļu jostu
Deviņiem līkumiem;
To apjoza sieviņām,
Laimas pirtī peroties.
Oglīte - pīlādža, kadiķa (mazu, mazu gabaliņu - tētim sadedzināt uz lāpstas, folijā, konservbundžā). Izdomāt kā! Oglīti liek vanniņā.
LTT 3053. “Ja bērns neguļ mierīgi, tad uztaisa viņam vannu un iemet ūdenī "dzērkstes" (pelnus ar kvēlošām oglēm), tik dzērkstes jāmet no sevis, t.i. pār roku; tad bērns būs vesels un gulēs mierīgi.”
LTT 2696. “… trīs oglītes, drusciņu sāls, maizes garozu un sudraba naudu; ja naudas nav pie rokas, tad sudraba sagti. Pārmet tad vēl ūdenim krustu un noskaita tēvareizi.”
LTT 2697. “Kad bērnu pirmo reiz mazgājot, tad ūdenī jāliekot nazis, lai bērnam nebūtu stipras graizes. Ūdenī jāmetot ari tris šķipsniņas sāls, lai nelabums nepiesistos.”
Lai izpērtu, izdzītu sarus, iepriekš var saslaukt pieniņu trauciņā (20 ml), bērna masāžai, bet var arī neslaukt (pirts laikā parasti no otras krūts labi tek). Ja mammai pieniņa maz, var izmantot piena maisījumu vai mīkliņu no rudzu miltiem, piena un medus.Trešais variants ir lēpju lapas (ūdens rožu lapas, kuru apakšējā daļa slidena).
LTT - 26270. “Kad bērnam per sarus, tad mazgājamā ūdenī lieks laikšņus (dzeltānās ūdens rozes) iekšā.”
Balta māsa pirti kūra
Baltajam bāliņam:
Liepu slotiņ' i sasēja,
Piena gariņ' i palēj.
Bērna mazgāšana zāļu vannā.
Mazgājamo ūdeni vannītei gatavo ar avota ūdeni un uzvārītu veselības zālīšu tēju. Vannītē liek sudrabiņu, sarkanus un zaļus dzīpariņus, maizīti, kadiķa vai pīlādža oglīti, bet katra ģimene pati izvēlas, ko likt un ko nelikt. Tas, ko mūsdienās ir jāsaprot, ka ne jau tajās visās lietās ir vērtība, vērtība ir domās, ar kādu ievirzi mēs to vai šito daram vai nedaram. Katra ģimene ir unikāla ar savām vērtībām un pienesumu.
Sākumā bērniņu vanno zāļu vanniņā, katrs dalībnieks, kas piedalās, saka laba vēlējumus, lejot ūdentiņu uz ķermenīša, papeldina, cik bērniņam patīk un pēcāk mamma liek bērniņu pie krūts, pirtīžu rīkotāja kopā ar mammu maigi laitī (masē) ar mammas pieniņu - tā simboliski atdalot no mātes. Ģimene pieņem mazuli savā ģimenē kā cilvēciņu, kā bērniņu, kā brālīti vai māsiņu, kurš ir pats par sevi.
LTT 2728. “Jaunpiedzimušu bērnu pirmo reizu mazgājot, piesauca visādus darbus, lai bērns darbos izveicīgs.”
“Bērna mazgāšanai nenoliedzami bija ari rituals raksturs, un vēlāk tai ir liela nozīme, ārstējot dažādās bērnu slimības. Pirmkārt, sevišķi gatavo ūdeni, to lej vispirms uz galvas, tad uz pārējiem locekļiem, iekām skaita vai nu tēvreizi, vai arī pūšamos vārdus”. (Straubergs 1995: 45)
Mūsdienās es aicinu teikt vismaz 3 vēlējumus. Tos var iepriekš var sagatavot un ierakstīt kartiņā. Ir ģimenes, kur tēvs un māte skaita lūgšanu, psalmus, dzied savu dziesmu.
Vecmātes Lienes Draugas vecaistēvs no Dzalbu sādžas atceras, ka “Bērniņu koka vanniņā tur pati mamma, pārējās sievas palīdz, lej ūdentiņu mazajam virsū. Un dzied.”
LTT 24070. “… Bērnu perot saka: "Lai tev labi zirgi, labas aitas, lai tev netrūkst sāls, ūdens u. t. p."
Ticējumos daudz aprakstīta saru dzīšana, kas varēja būt arī atsevišķi no pirtīžām.
Ticējumi par saru pēršanu diezgan daudz. LTT 26250. - 26276.
LTT 26257. “Kad bērns guļ nemierīgi, raud pa nakti, tad tam esot sari saauguši, tos vajagot dzīt. Izkurina sestdien pirti, ja slimība pieņemas un citi līdzekļi, kā kumeliņu tēja, vanniņas no Jāņu zālēm, nomazgāšana ar aprunātu ūdeni, kurā bija iemestas vēl trijdeviņas apvārdotas (pūšļotas) eglītes, vai appūšļota sāls u. t. t. nav nekā līdzējuši, tad kurina pirti arī nedēļas vidū. Sataisa no kviešu miltiem mīklu. Izraudzē to labi stipri, aiziet uz pirti, nomazgā bērnu siltā ūdenī. Tad iesmērē ar pašķidru mīklu bērna paladziņu un ietin tanī bērnu, pēc tam ieper bērnu ar slotu, pie kam sari dažreiz lienot caur palagu.“
LTT 26265. “Saru pēršanu izdara maziem bērniem no 6 līdz 12 nedēļu vecumā, jo bērns jaunāks, jo labāki esot pēršanai. Kam netop sari pērti, tam jākaujas ar visādām grūtībām un slimībām, tādēļ to dara, lai cilvēks visā savā mūžā būtu spēcīgs, veselīgs un skaists…”
LTT 2736. “Kad bērns nomazgāts, lietas izjem un paglabā līdz otrai dienai, kur atkal ieliek vanniņā; tāpat trešajā dienā. Sāli, zināms, pieber katru reizi no jauna. Pie trešās reizas pautu sasit un nomazgā ar šķīstumu viscaur bērna miesiņas. Naudu senāk atdeva vecmātei(bātenei); tagad to iesien bērna galvas drāniņas stūrī, kur tā paliek līdz krustību dienai. Uz baznīcu vedot naudu tad iesien krekliņa stērbelītē. Pēc pirmās mazgāšanas, bērnam pirmo micīti uzliekot, tai dibenā (dubenā) ieliek grāmatas lapu (Dieva vārdu), kas tur paliek, kamēr maziņo ved krustīt.”
Sariņi, sari, spuri. Laitīšanas laikā sariņi iznāk no poriņām. Tie ir nedaudz asi, tāpēc tos ar pirksta spilventiņiem var labi sajust pat tumšā pirtiņā. Tā nav vecā ādiņa, kas jaundzimušajam lobās nost pirmajā mēnesī un rullējās pa ādu, nav arī tā kazeozā (sierveida) ziedīte, kas uzsūcas tikko dzimušam, tie ir reāli asumiņi, kas iznāk no poriņām, ieķeras mazuļa maigajā, pūkainajā spalviņā un ar laiku norīvējas drēbītes, jo ir jau iznākuši. Sari visbiežāk ir melnā, pelēkā krāsā, bet ir arī balti un rudi. Tāpat kā kazeozā (sierveida) ziedīte, tāpat arī sariņi gaidību laikā mazulīti pasargāja no izmirkšanas.
Pirtīžām var sagādāt arī kādu drēbīti (zeķītes, cepurīte, rāpulītis, speciāls dzimtas krekliņš, pašas šūdināts krekliņš, autiņš) mazuļa ģērbšanai, ko valkājis brālis, māsa, pati mamma, tētis ... - saticīgai dzīvošanai. Te vecmāmiņas ir tik laimīgas sameklēt jūsu senās drēbītes. Tik daudzās mājās tās ir saglabātas!
Šuj, māmiņa, man krekliņu
Deviņām vīlītēm,
Devītā vīlītē
Liec gudro padomiņu.
LTT 2790. “Krekliņu, ko apvilka pirmo reiz pirmajam bērnam, pēc tam uzglabāja un vilka arī visiem citiem bērniem līdz pastaram mugurā, lai brāļi un māsas dzīvo savā starpā saderīgi un mīlīgi. Tāpat darīja ar cepurītēm.”
Saģērbjam bērniņu. Ja vecāki vēlas un bērniņš labā noskaņojumās, var uzsiet pirmo jostiņu, un dziedāt mums visiem labi zināmo dziesmu.
Krustīmi dejami,
Krustīmi lecami,
Krustīmi darīta
Šī istabiņa.
LTT 2792. “Visus vienas dzimtas bērnus vajagot ar vienu jostiņu tīt, jo tad tie visu mūžu saticīgi dzīvotu.”
Bērnam parasti acis ir vaļā, bet vannošanās, zīšana, karsēšanās, laitīšana, ģērbšanās ir darījusi savu, un miegs nāk lēnu garu, raitu soli. Tālāk dodam bērnu auklētājam un ir kārta lutināt māmiņu.
Migu, migu vien' actiņa,
Līdz aizmiga abas divas;
Viena gauži miega pilna,
Otra pilna asariņu.
Māte pirtīžu laikā top sasildīta, laitīta, izbraucīta ar slotiņām, pindām, masāžu, skrubīti, karstuma un aukstuma laitīšana, lai atkal sajustu savas ķermeniskās aprises un ar lielu mīlestību ļautu savam ķermenim lēnām atkopties.
LTT 24069 “…Bātene māti izbrauka, nomazgā un apvelk kreklu; pašai neļauj vilkt, lai nesacilātu rokas, Bērniņu tikai vienreiz atnesa pirtī, bet mātei bija jāiet trīs svētvakarus no vietas un jāperas ar to pašu slotu.”
Pirtiņa ļauj atslābināties, atbrīvoties no saspringuma un atslēgties no ikdienas māmiņas slodzes 24/7. Pirtīžas ir arī veselības stiprināšanas un dziedināšanas vieta. Es personīgi māmiņu ne tikai sildu, bet arī laitīju ar ūdeni – siltu, siltu un tad vēsu. Izrādās ir pat pētījumi par temperatūras kontrasta procedurām.
“Karstuma ietekme uz cilvēka organismu dziļāk pētīta Kolorādo Universitate (ASV) Kristofera Laurija vadībā (Christopher A. Lowry). Analizēta karstuma un aukstuma procedūru ietekme uz cilvěka psiholoģisko stāvokli. Izšķiroša loma te ir serotonīnam - tā sauktajam "laimes hormonam", kas kontrolē ne tikai miegu, izsalkumu un ķermeņa temperatūru, bet arī noskaņojumu. Ja šī “laimes hormona" smadzenēs nepietiek, mēs jūtamies bēdīgi; ja tā ir pārāk daudz- eiforiski. Zinātnieki atklājuši, ka, ķermenim sakarstot, rodas uzmundrinošs efekts, jo uz pieres daivu aizceļo liels daudzums "laimes hormonu”. Pētījumi tiek turpināti, lai precizētu, kā termoprocedūras var palīdzēt ar depresiju sirgstošiem un stresa nomāktiem pacientiem. (Lowry 2013) Šie pētījumi izskaidro labsajūtu, kas pārņem cilvēku pirts rituāla laikā, un daļēji pamato ari psihoemocionālo traumu un kaišu veiksmīgu dziedināšanu.” (Ančevska 2020)
Vēl pirtīžām gādājams Zieds = ziedojums.
LTT 24063” …Māte, ar bērniņu pirtī nogājusi, nometa kādu naudas gabalu un nopērusies, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusies, kādu prievītu par ziedu. No pirts istabā atnākusi, bērna māte apdāvināja dažus mājas ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievītus.”
LTT 24065 “…Pirtī ieejot uzsviež uz krāsni ziedam kādu naudu un pakar kārtiņa prievītu (zeķi, cimdu pāri). Jau kāzās, pūru dalot, dziedātājas atgādināja, ka piertīžās ziedi dodami.”
Mūsdienās tas var būt, piem., augu pušķītis (nesen plūkts, kaltēts/ nekaltēts.) To pēc pirtīžām aizved mājās vai uz laukiem, izkaltē un sadedzina. Lasīt labām domām, kā pateicību Dievam par devumiņu, savam ķermenim par veselību, bērniņam par atnākšanu. Pēc pirtīžām ziedu sadedzina, lai aiziet informācija debesīm par mammu un bērniņu. Pavasarī, vasarā, rudenī tas var būt- pušķītis, kompozīcija. Ziemā – mazs pušķītis no Jāņu vainaga, pašas lasīts, gatavots tējas maisiņš vai tirgū labām domām pirkts ziedu pušķītis.
Dedzi gaiši uguntiņa.
Tu nezini, ko es došu
Es Tev došu ziediņam
Trejdeviņas dzirkstelītes.
Vannas ūdeni pēc pirtīžas visu ārā nelej, ielej daļu pudelītē, lai vecāki var aizvest to uz savu zemīti, mājvietu, laukiem, izliešanai. Tā pateicamies un nododam informāciju Zemei par mammu un bērniņu.
LTT 2762. “Ūdeni, kurā bērnu pirmo reizi mazgā, ja tas zēns, tad lej zem ozola, lai aug stiprs kā ozols, ja meitene, - zem liepas, lai aug smuidra kā liepa.”
LTT 2763. “Meitenēm pirmais mazgājamais ūdens jālej pie ābeles, bet puikam pie ozola.”
LTT 2764. “Ar ūdeni, kurā maziņais mazgāts, zintējas vel šādā kārtā: lej uz ziedošām rozēm un jurģīnām, lai bērnam augot ziedētu vaigi (būtu provīgi vaigi). Pēc saules noiešanas ūdeni nelej ārā, lai bērns nemestos nemierīgs, jo pa vakariem un naktīm skraidot apkārt visādas nelaimes pa takiem, staigājot apkārt pužekļi. Ja nepatop iziet laikā, ūdens paliekas istabā līdz otrai dienai.”
Tā kā pirtīžās ilgst četras un vairāk stundas, tad līdzi ņem arī vieglu ēdienu pašiem pēc pirtīžām (tas, ko mamma pati drīkst ēst, tas, kas tētim garšo, lai ir, ko uzkost, kad viņš auklē mazulīti un mammai ar pēc pirts procedūrām). Sendienās pēc pirtīžām parasti sekoja mielasts kopā ar saviem mīļajiem mājās. Varbūt kāds radiem to var sarūpēt. Ja negribas vai nav iespēju, padomāt par šo, lai tai dienā, vakarā nav jāstāv mammai pie plīts. Tā ir rāma un svinama diena.
LTT 24064. “… Uz pirti ņēma līdz dažus ēdienus, kā gaļu, plāceni, sviestu, pienu, arī alu un šņabi. Pirtī gāja tikai sievietes, vīriešiem atstāja ēdienu un dzērienu istabā.”
Ja māti pēra trīs svētvakarus, tad arī bērniņu dažkārt pēra trīs svētvakarus.
LTT 24063 “…Kad bērniņš trīs svētvakarus pērts, tad slotiņu aiznesa uz aitu stalli un tur slotiņu aiznesa uz aitu stalli un tur izkaisīja viņas zarus….”
LTT 24066. “Uz krāsni uzmeta trīs papirkšņi sāls, lai bērns būtu vesels, lai viņam nekas nesistos klāt.”
Paldies!
LTT 24086. “Pirts senāk stāvējusi lielākā godā nekā tagad. It īpaši vecās sievas tā darījušas: nopērušās, nometās ceļos uz lāvas beņķīti, noskaitīja tēva reizi, nobučoja lāvu un slotu. Vecākās sievas vēl tagad neļauj pirtī kliegt, aurot, dziedāt. No pirts iznākot, pārmet krustu, noskaita tēva reizi, un vēl kādu pantiņu; saka vēl: "Peries nu, mīļā Māriņ, mūsu pērtā gariņā." Pirtī ieejot saka: "Labvakar, Pirtsmāte, vai gaidījāt arī mani? Vai būs silts ūdens, mīksta slotiņa, labs gariņš?" No pirts izejot, nolika slotiņu un ūdeni uz lāvu un sacīja: "Peries nu mīļā Māriņa, ar saviem bērniņiem." Pa taku uz augšu (istabu) ejot, noskaita pātarus; bērni, no pakaļas tecēdami, mācās skaitīt līdz.”
LTT - 24096. “Pirtī ieejot sacīja: "Labvakar, pirtiņ!" Izpērušās māmiņas noskaloja lāvu ar šādiem vārdiem: "Peries, Laimiņ, māmiņ, ar saviem dēliem, meitām, ar zelta slotiņu, ar sudraba lapiņām!"
LTT - 24128. “Pirtī pērējam pateicas ar šādiem vārdiem: "Paldies, paldies, kas pirtiņu kūra, ūdentiņu nesa, malciņu cirta! Paldies par lāviņas mazgāšanu, slotiņas siešanu, paldies, paldies!"
Lai top!
Avoti
LTT – Šmits, P (1940 – 1941). Latviešu tautas ticējumi. 1. - 4. sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve.
LTT – e Latviešu tautas ticējumi Elektroniskais informācijas avots. Pieejams: http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/
LD – e – Krišjāņa Barona Dainu skapis. Elektroniskais informācijas avots - https://dainuskapis.lv
Literatūra
Ančevska, I. (2020). Latviešu dziedināšanas tradīcija. Rīga: Zinātne.
Straubergs, K. (1995). Pār deviņi novadiņ. Rīga: Zinātne.
Interneta resursi
Lowry, C. A. (2013) Whole-body hyperthermia for the treatment of major depression: asso ciations with thermoregulatory cooling. 2013. Pieejams: http://ajp.psychiatryonline.org/doi/full/10.1176/appi.ajp.2013.12111395 [see 14.07.2024.]
Comments